Nu ko, tā kā trakais ziemīšu laiks garām, cerams atradīsies laiks uzdriķelēt kādu pļāpu par pagājušo gadu.
Un tātad - nakts no 13. uz 14. jūniju, Miķeļi, Somija. Katra orientierista sapņu piepildījums un Meka. Jukolas stafetes. Lai arī esmu orientierists ar "bārdu", kaut kā nebija sanācis līdz turienei tikt. Sevišķi sāpīgi tas bija 2008. gadā (biju saķēris to ērču slimību) kad klubs startēja Jukolā pirmo reizi.
Šogad sapnis piepildījās. Satraucies gan biju ļoti pirms starta, bet saņemot stafeti viss aizmirsās, Distance nelikās grūta, ātrums kājās bija - burtiski lidoju visiem garām un pie pirmā starpfiniša pēc 1,6 km jau biju pacēlis komandu par 16 vietām. Un tad sākās. Laikam jau pa ātru nomierinājos, un kaut kādā mistiskā veidā teleportējos uz nākamā kontrolpunkta apvidu, kaut arī īstenībā ne tuvu pat nebiju ticis vajadzīgajai vietai. Viss it kā pat sakrita - nogāze, ceļš, u.t.t... Pēkšņi attapos ka neko nesaprotu, un galīgi neesmu pārliecināts kur es esmu.... Arī Somu vadātāji nesnauž... Pilnīgs izmisums, ko vēl pastiprina apziņa, ka ar katru minūti maldoties es gāžu komandu lejā pa rezultātu sarakstiem. Skatoties splitos, šī pastaiga ar trulu seju (arī gar TV kameru) komandai maksāja tikai 8 vietas, bet pašam likās ka es tai biezoknī pavadu veselu mūžību... Pēc tam gan sakoncentrējos, un, lai arī pieļāvu dažas kļūdas, etapu nododot biju pacēlis komandu par 36 vietām. Pirms tam bija līdzi jušana meiteņu komandai, kas uzrādīja lielisku rezultātu, pēc tam sarūgtinājums, ka puiku komanda tomēr nefinišēja ar ieskaitītu rezultātu... Bet, šīs divas dienas atstājušas neizdzēšamu iespaidu manā atmiņā. Neliels video, kas iegūts niekojoties ar fotoaparātu: