Nekad vairs nerakstīšu rakstu avīzei. Tas kas palika no tā pāri bija lasāms Talsu Vēstu rakstā, bet nerediģēto un neapgraizīto variantu tomēr iemetu šeit:
- Aizved mani uz Munameģi!
- Lieki!
Saņemot zvanu no Aigara ar uzaicinājumu piedalīties piedzīvojumu sacensībās WINTER XDREAM 2007 Igaunijā, ilgi domāju. Bet kādēļ gan nepaskriet pa Munameģa apkārtni, ja no sniega nav ne vēsts, un temperatūra tuvāka pavasarim nekā ziemas vidum? Līdz pavasarim un orientēšanā sezonas atklāšanai vel tālu, bet uz mežu vilktin velk... Nu ko, piekritu. Bet – lieki... jo tuvojoties sacensību dienai sniega sega auga augumā, bet temperatūras mērītāji gāja arvien dziļākos mīnusos, līdz starta dienas rītā nostājās pie -20 grādu atzīmes. Nu tas bija lieki!
Nedaudz par sacensībām – sacensības WINTER XDREAM 2007 ietilpst Igaunijas piedzīvojumu (ekstrēmo) sacensību seriālā, kurā ik gadu ir pieci posmi. Šis posms notika HAANJAS nacionālajā parkā Baltijas augstākā kalna Munameģa apkārtnē. Sacensību kontrollaiks- 7 stundas, kuru laikā bija jāatrod 23 kontrolpunkti. Piedalās 156 trīs cilvēku komandas, starp tām 5 no Latvijas un divas no jaunizveidotā Ziemeļkurzemes orientēšanās kluba – Zig-Zag, Talsi (Aigars Vārna, Ivars Šleiners, Andris Leja) un Lido Zemu, Ugāle (Aivars Žogla, Gatis Žogla, Artūrs Žogla). Sacensību reklāmā rakstīts - „Mežus klāj dziļa sniega sega, meža zvēri meklē patvērumu no aukstuma un saprātīgi cilvēki neiziet no mājas... ” Nu tas nemaz nebija lieki teikts...
Pēc pavadītas nakts pārāk karstā igauņu viesu mājas jumtistabiņā, sacensību rīts ataust saulains un auksts. Un tad sākas – domājat latviešu automašīnu var iedarbināt Igaunijā? Lieki! Auto stāv kluss kā pārbijies bebrs, un pat sešu vīru spēks nav pietiekams lai to piespiestu darboties... Tuvojas starta laiks, bet mēs vēl ne tuvu neesam starta vietai. Paldies atsaucīgajam igauņu džipa braucējam tankista cepurē, un pirmais pārbaudījums beidzas laimīgi un esam starta vietā. Nedaudz dīvains likās igauņu komandu ekipējums. Atceramies, ka sacensību nolikumā bija rakstīts, ka drīkst izmantot slēpes un velosipēdus, bet mēs domājām - nu kur tu paslēposi piesnigušā mežā un izlēmām slēpes līdz neņemt. Bet lieki! Sacensību centrs atrodas lieliski iekārtotā biatlona bāzē un vēlāk izrādās, ka vismaz trešdaļu distances var veikt ar slēpēm pa slēpošanas trasēm. Klāt jau starta brīdis, termometrs rāda – 19 grādus un pirkstu galus jūtu tikai ar lielu piespiešanos, nemaz nerunājot par kājām, kurām būs jāiztur aukstums bruņotām ar vasaras skrienambotēm. Starta šāviens nāk kā atvieglojums jo nu var sākt skriet un mēģināt sasildīties. Ātri apskatam karti un dodamies trasē, tā īsti nemaz neizplānojot maršrutu, jo salst taču.... Lieki! Tas, ka neizplānojām pareizi maršrutu beigās mums maksāja vēl papildus divus kilometrus ceļa... Tā kā mums piešķirts 151 starta numurs, tad atrodamies pašās starta koridora beigās. Ceļš uz pirmo kontrolpunktu ved pa skaistu ziemas ceļu, skrienas viegli un sākam jau apdzīt dažas komandas. Atspīd saule un nu jau garastāvoklis uzlabojies pavisam. Lieki! Visi kontrolpunkti izvietoti ezeriņu krastos, bet izrādās, ka uz dažu ezeru ledus, zem sniega kārtas paslēpies ūdens 15 centimetru dziļumā. Un tas nozīmē, ka jau pirmajās divdesmit minūtēs kājas ir slapjas. Skaisti, nodomāju, pie reizes norijot arī pāris spēcīgāku vārdu adresētu gan sev, gan organizatoriem. Brīnumaini, bet slapjās kājas tā arī ne reizi distances garumā nesala. Virzāmies tālāk – skrienam, brienam, apdzenam konkurentus un arī mūs apdzen. Apvidus ir ļoti gleznains, kokos sniegs, īsta ziema, kādai tai jābūt, un, lai arī paliek arvien grūtāk, noskaņojums vēl turas možs.
Trases vidū mūs sagaida speciālais uzdevums, par kuru nolikumā bija teikts, ka pēc tā paliks slapji cimdi. Atsprieduši dažādus iespējamos variantus, tai skaitā par zušu ķeršanu ar rokām, tomēr neuzminējām – jāuzrāpjas 270 metru augstajā Hālimāgi kalnā pa speciāli nospraustu trasi kas ved pa sakritušiem kokiem klātu gravu. Skatoties kā citas komandas veic šo uzdevumu staigājot pa apledojušo koku stumbriem 2 metru augstumā, uzmācas šaubas vai man arī to ļoti vajag un vai tas nebūs lieki... Bet ko darīt, komandu pievilt nedrīkst un jāiet. Vēlāk izrādījās, ka esam bijuši vieni no ātrākajiem šī uzdevuma veikšanā. Tuvojoties kontrollaika beigām sākam jau šaubīties vai paspēsim veikt visu distanci, jo ceļš vēl tāls, bet apkārt paliek tumšāks un aukstāks. Tomēr, viss beidzas laimīgi un finišu sasniedzam laikā! Pēc finiša izmantojam organizatoru piedāvāto pirtiņu un ar baudu notiesājam gardāko zupu mūžā.
Sausais atlikums: Igaunijas sniegotajos mežos skrienot un brienot pavadītas 6 stundas un 33 minūtes, veikti 34 kilometri, iegūta 33. vieta, pazaudēts viens kompass, iegūta rūgta pieredze, ka distances plānošana ir ļoti svarīga un iegūtas neaizmirstamas emocijas.
Izlasījuši šo rakstu jūs domājat, ka mēs nekad, nekad vairs tādos pasākumos nepiedalīsimies? Lieki! Jau jūnija beigās mūs gaida Eiropas čempionāts 24 stundu rogaininga sacensībās.
